Kapreālisms

Dzintars Melnis
Kapreālisms
Mieru, tikai mieru - es negrasos Jūs nogurdināt ar stāstiņiem par to, ko esmu darījis 1973. gada N. decembrī, gluži precīzi trīs ar pusi gadus vecs. Vai es šajā dienā cēlu sniegavīru, jebšu centos pievērst sev meiteņu uzmanību, raustot tās aiz bizēm - tam nudien nav nozīmes. Nozīme ir tam, ka es 1993. gada pavasarī laimīgas nejaušības rezultātā iemaldījos «Dadža» redakcijā, kur ar paša Žaņa Ezīša laipnu atļauju kļuvu par šī visnotaļ jaukā žurnāla ārštata autoru. Tiem, kuri interesējas, kādas skolas esmu zīmēšanas vai rakstīšanas sakarā absolvējis, varu atbildēt - nevienu. Jo Latvijā diemžēl nav nevienas mācību iestādes, kura vairumā producētu karikatūristus - humoristus. Esmu tāds vienīgais. Bet arī tam nav nozīmes. Ja man šīs grāmatas tapšanā nebūtu palīdzējuši daudzi jauki cilvēki, tad jūs šīs rindas pašlaik nelasītu. Paldies viņiem! Vislielākā nozīme patiesībā ir tam, vai man ar savām bildēm un stāstiņiem ir izdevies jūs padarīt līksmākus.